Kā jums šķiet, kā var justies, kad tava māsa precas ar tavu bijušo – lūk, man gadījās šāda situācija, un es pat nezināju, kā reaģēt
Viesi apkārt aizkustinājumā smaidīja, vecāki no laimes, skatoties uz “skaisto pāri” līksmoja. Visi domāja, ka viņiem ir liela mīlestība, bet man bija jocīgi uz to skatīties, jo es zināju patiesību. Māris bija mans puisis trīs gadus, mēs neaizgājām katrs savu ceļu tāpēc, ka “nesaderēja raksturi”, bet gan tāpēc, ka viņš mēnesi pēc mēneša mīdīja manu pašcieņu, bet es to uztvēru kā ģēnija sarežģīto raksturu.
Dace zināja visu, viņa redzēja manas izjūtas, zināja, kāpēc es sāku tā justies, zināja kas notika pēc tam. Bet pēc visa notikušā pagāja tikai divi mēneši, un Dace atveda viņu uz mūsu vecāku mājām. — Elīna, tev jāsaprot, — viņa man toreiz teica, slēpjot acis. — Jums vienkārši neizdevās, tu pārāk spiedi uz viņu. Bet es… es viņu jūtu.
Vecāki nostājās viņas pusē: “Nu ko tu, meitiņ, neesi jau nu tāda, ja viņi viens otru mīl, vai tad drīkst stāties ceļā? Māris ir izskatīgs, perspektīvs vīrietis. Nu, ja nav tavs, tātad nav tavs.” Es nesāku rīkot drāmas, bet vienkārši pagāju malā. Vēroju, kā mana māsa, kas man vienmēr bija tuvākais cilvēks, pārvērtās par manu sāncensi.
Uz kāzām es aizgāju — tas bija mans nepakļaušanās akts. Izskatījos nevainojami, nekādu sēru drēbju. Kad pienāca kārta dāvanām, es izgāju priekšā. Rokās man bija smaga kaste.
— Es novēlu jums laimi, — es teicu, skatoties Mārim tieši acīs. — Un dāvinu jums šo albumu, bet man ir viens nosacījums. Jūs to atvērsiet tieši pēc gada, savā pirmajā gadadienā, ne agrāk. Apsoliet man to šeit, visu priekšā.
Dace, svētku apreibināta, iesmējās un pamāja: — Protams, Elīn. Intriga? Es dievinu pārsteigumus. Māris saspringa, es redzēju, kā viņam noraustījās kreisā acs, bet viņš klusēja. Atteikt viesu priekšā viņš nevarēja.
Klusuma gads
Mēs šo gadu praktiski nesazinājāmies, par to, kas notiek viņu ģimenē, zināju tikai no retajiem mammas stāstiem. Sākumā viss bija “ideāli”. Māris saņēma paaugstinājumu, viņi veica remontu. Dace sociālajos tīklos lika milzīgu pušķu fotogrāfijas un parakstīja tās: “Mans karalis”. Kaut kur ap sesto mēnesi mammas stāstu tonis mainījās. — Dacīte kaut kā citādi izskatās, — mamma nopūtās telefonā. — Un nervoza kļuvusi, Māris daudz strādā, nogurst, bet viņa, acīmredzot, neprot radīt mājīgumu tā kā tu.
Es klusēju un zināju šo scenāriju. Narcisa “medusmēneša” stadija beidzas tieši tad, kāds kļūst pilnīgi atkarīgs. Tālāk sākas “atvērtība un tālākās spēlītes”. Es dzīvoju savu dzīvi, strādāju, atjaunoju robežas, mācījos no jauna būt pati, neatskatoties uz citu apstiprinājumu. Negaidīju atmaksu, bet vienkārši zināju prāta likumus. Ja cilvēks nestrādā ar sevi, viņš nemainās.
Gadadiena
Viņu gadadienas dienā man piezvanīja Dace, bija jau pāri pusnakti. — Tu zināji? — viņas balss aizlūza aizsmakumā. Viņa acīmredzami bija domājusi ne vienu stundu vien.
— Ko tieši?
— To, kas ir albumā, zināji, ka tā būs?
Es vienkārši pajautāju: — Jūs to atvērāt?
Tajā vakarā, pirms gada, es albumā neieliku nevienu fotogrāfiju. Tas nebija fotoalbums klasiskā izpratnē. Katrā lapā es biju izvietojusi ekrānuzņēmumus, izdrukas un savus vecos dienasgrāmatas ierakstus. Tā bija manu attiecību hronoloģija ar Māri, aprakstīta pa mēnešiem.
1. lapa (1.–3. mēnesis): “Viņš apber ar dāvanām, tu jūties kā princese. Saka, ka neviens pirms viņa tevi nav sapratis. Tu tici, ka tā ir mūža mīlestība.” Zem tā — manu dāvanu foto no viņa pirms trīs gadiem. Tās pašas smaržas, tas pats rotaslietu zīmols, ko viņš dāvināja Dacei.
5. lapa (6. mēnesis): “Pirmais uzliesmojums, iemesls maznozīmīgs — tu aizkavējies darbā vai neatbildēji uz zvanu uzreiz. Viņš uzreiz pēkšņi apklust, tu atvainojies, lai gan neesi vainīga.” Pievienota manas sarakstes kopija ar viņu, kur es lūdzos man piedot par to, ka man izlādējās telefons.
10. lapa (9. mēnesis): “Izolācija. Tavas draudzenes ir garām, tava ģimene bāžas tur, kur nevajag. Viņš sāk kontrolēt tavus izdevumus, bet tu pārstāj krāsoties, jo pēc viņa domām “tev tas nepiestāv un nauda jātaupa”.”
15. lapa (kopdzīves gads): “Jūties kā nekas, viņš salīdzina tevi ar bijušajām. Saka, ka dzīvo ar tevi žēlastības dēļ. Atrodi saraksti ar citām sievietēm, bet viņš pārliecina tevi, ka tev tikai izlicies.”
Pēdējā lapā es biju atstājusi tukšu aploksni ar uzrakstu: “Ja šajā brīdī tu lasi šo un atpazīsti savu dzīvi, atver aploksni.”
Aploksnē bija mana speciālista kontakts un advokāta vizītkarte. Un īsa zīmīte no manis: “Es nevarēju tevi glābt toreiz, jo tu man neticētu. Tu domātu, ka es to saku skaudības dēļ, bet tagad tu redzi faktus. Tā nav mīlestība, Dace, tas ir kā cikls. Ej prom.”
— Viņš man šodien teica… pirmo reizi. Tāpēc, ka es pajautāju, kur viņš bija visu nakti, un pēc tam mēs apsēdāmies skatīties dāvanas… un atvērām tavu albumu.
— Ko viņš teica? — es pajautāju.
— Viņš to saplēsa, teica, ka tu esi ragana, ka tu gribi sagraut mūsu laimi. Bet Elīna… tur visi datumi sakrita, pat frāzes. Viņš man saka visu to pašu, ko toreiz tev…
Viņi nožēloja, ka atvēra to tikai pēc gada; ja Dace būtu ieskatījusies tur agrāk, iespējams, viņa nebūtu zaudējusi tik daudz laika. Bet es gan domāju, ka būtu, jo tik un tā neticētu.
— Es atbraukšu, pakojies, kamēr viņa nav mājās.
Pēc pusgada Dace izdarīja to kas bija jāizdara; tas bija netīrs un smags process, kurā Māris mēģināja viņai atņemt katru dakšiņu, paralēli aplejot ar dubļiem visas pilsētas priekšā. Viņa ieraudzīja, ka vaina nav viņā un ne tajā, ka viņa būtu “slikta saimniece” vai “nepietiekami skaista”. Bet gan tajā, ka Māris ir tas kas viņš ir un vienmēr bija bijis. Tikai maska bija tērauda.
Mēs atkal sazināmies, uzmanīgi, lēnām atjaunojot uzticību. Nesen viņa man pajautāja: — Kāpēc tu vienkārši nepateici man to visu vārdos? Kam vajadzēja šo izrādi ar albumu? — Es teicu, Dace, simtiem reižu. Bet iemīlējusies sieviete neko nedzird. Un es taču biju tavā vietā. Es zināju ko tu jūti un ko domā.
Atziņa
Šis stāsts kalpo kā spēcīgs un daudzslāņains atgādinājums par cilvēka dabu, toksisku attiecību ciklisko raksturu un to, cik smagi ir saskatīt patiesību, kad esam emocionāli iesaistīti. Viena no galvenajām atziņām ir tāda, ka cilvēka personības dziļākā būtība nemainās līdz ar partnera maiņu. Bieži vien apkārtējie vēlas ticēt, ka iepriekšējās attiecības neizdevās tikai tāpēc, ka partneri “nebija īstie” vai viens otru neprata saprast.
Tomēr stāsts skaudri parāda, kā cilvēks parāda savu uzvedības modeli — sākumā apberot ar dāvanām un pēc tam graujot — atkārtos atkal un atkal. Ja cilvēks neveic dziļu iekšēju darbu, viņš vienkārši pārvieto savas problēmas un metodes uz nākamo, neatkarīgi no tā, cik “labāks” vai “citādāks” ir jaunais partneris. Tāpat stāsts liek aizdomāties par intuīcijas un personīgās pieredzes vērtību, pretstatā sabiedrības un pat ģimenes spiedienam. Elīnas vecāki izvēlējās redzēt tikai ārējo spozmi — veiksmīgu, perspektīvu vīrieti —, ignorējot meitas piedzīvoto.
Šī ir skarba mācība par to, ka pat vistuvākie cilvēki var kļūt nejūtīgi pret patiesību, ja tā neiekļaujas viņu ideālajā priekšstatā par laimi. Tas uzsver, cik svarīgi ir uzticēties savai pieredzei pat tad, ja visa pasaule mēģina tevi pārliecināt par pretējo vai dēvēt tavu piesardzību par egoismu.
Vēl viena būtiska atziņa skar informācijas un pierādījumu spēku brīdī, kad vārdi vairs nepalīdz. Elīnas rīcība ar albumu ir metafora tam, ka “iemīlējusies sieviete nedzird”. Cilvēka prāts attiecību sākumposmā bieži vien izmanto aizsargmehānismus, kas liek ignorēt brīdinājuma zīmes. Reizēm vienīgais veids, kā palīdzēt kādam ieraudzīt realitāti, nav vis pārliecināšana, bet gan mierīga faktu izklāšana, kas ļauj cilvēkam pašam saskatīt sakarības. Albums kļuva par spoguli, kurā Dace vairs nevarēja neredzēt savas dzīves atspulgu, un tas bija efektīvāks par jebkuru stāstu.
Visbeidzot, stāsts māca par pacietību un robežu nospraušanu. Elīna nevis rīkoja teātri kāzās, bet gan atkāpās, lai pasargātu sevi, vienlaikus atstājot glābšanas virvi māsai. Tas parāda, ka patiesa palīdzība reizēm prasa laiku — ir jāļauj otram pašam nonākt līdz savam lūzuma punktam, lai viņš būtu gatavs pieņemt palīdzību. Galu galā stāsts noslēdzas ar cerību: lai gan uzticība ir iedragāta un process bijis smags, patiesība ir vienīgais pamats, uz kura iespējams uzbūvēt patiesi veselīgas attiecības un atgūt savu brīvību.
